Rietot saulei, sacensību centrā lēnām saradās jubilejas viesi. Starp dalībniekiem bija gan esošie kluba skrējēji, gan arī veterāni, kas uzskatīja par goda lietu piedalīties tik svarīgā notikumā. Tomēr visvairāk bija draugi no citiem Latvijas orientēšanās klubiem, kā arī igauņu draugi no OK Vōru veselu trīs komandu sastāvā.
Kopumā uz starta līnijas nakts
stafetē stājās 22 atklātās grupas komandas, 8 veterānu komandas un arī 1
junioru komanda. Pēc komandu skaita un sastāva bija skaidrs, ka stafete būs
spraiga un aizraujoša. Precīzi pulksten 22:00 gaisā tika izšauts salūts,
tādejādi dodot startu pirmā etapa veicējiem, kas pa sveču marķējumu devās gar
Pils parka dīķi uz K punktu. Tas bija novietots Pirtsupītes gravas malā un tālāk
jau sākās cīņa ar Cēsu gravām un mežiem.
Ne velti pirmās no meža ārā nāca
pieredzējušās veterānu komandas un tikai tad spēcīgie elites skrējēji.
Veiklākie skrējēji savu distanci paspēja veikt ātrāk nekā pusstundā bet bija
arī skrējēji, kam cīņa ar Cēsu naksnīgajiem mežiem prasīja vairāk nekā 2
stundas. Pēc distances katram pilnīgi noteikti bija ko pastāstīt par savu nakts
piedzīvojumu. Galu galā lielākā pasaules nakts orientēšanās stafete – Jukola
arī tuvojas un šāda nakts stafešu pieredze tās dalībniekiem noteikti bija
vērtīgs treniņš (vismaz raksta autoram noteikti).
Visveiksmīgāk šajā jubilejas mačā
savu distanci starp atklātās grupas skrējējiem veica komanda „ Mums patīk
tumšas šķērsieliņas” ar Edgaru Laķi,
Kristīni Kokinu un Jāni Tamužu tās sastāvā, savukārt starp veterānu komandām
ātrākā bija Ausekļa komanda ar trim Lepiksoniem – Valdi, Janu un Alvi. Atklātās
grupas uzvarētāji saņēma arī īpašu mākslinieka un aktīva Meridiāna skrējēja –
Matiasa Jansona balvu.
Pēc apbalvošanas viesi tika
aicināti mieloties ar vēl silto Cēsu maiznīcas SOLO dāvāto jubilejas kliņģeri
un citiem labumiem, lai pieliktu kārtīgu punktu
pasākumam. Tomēr, kad pacēlās jautājums, cik kārtīgu punktu pasākumam likt,
un vai šādas nakts stafetes nevajadzētu nākamgad atkārtot, starp dalībniekiem saradās
ļoti daudz dzirdīgu ausu. Tādēļ kas zina – iespējams tiekamies nākamgad kādā „mums
patīkamā tumšā šķērsieliņā”.
Foto: Guna Bērziņa, Dace Buža
Bija patīkama svinīga gaisotne, arvien patīkamāk ir atcerēties šo pasākumu, forši, ka tagad tā būs tradīcija.
AtbildētDzēst