Šīs sacensības īpašas ne tikai ar piecu etapu (V-S-V-S-V) formātu, bet arī svinīgu atklāšanas ceremoniju - kopīgu komandu lāpu gājienu zirgu un orķestra pavadībā – tā, lai dalībnieki justos ne tikai kā konkurenti, bet arī vienoti. Sacensības solījās būt (un, kā vēlāk atzina dalībnieki, arī bija) interesantas ar ātru mežu bez sniega, parkiem un daļu pilsētas distancē. Par jauku un aizraujošu atmosfēru gādāja lieliskie laikapstākļi (pāris grādi plusā un skaidras debesis ar puspilnu mēnesi), ugunskurs, daudzas mazas dzīvas lāpu uguntiņas finiša koridorā, kā arī ekrāns ar labāko komandu GPS ceļiem. Par sacensību nopietnību savukārt varēja spriest pēc spēcīgajiem komandu sastāviem – piedalījās visa igauņu elite.
Pulksten 21:30 piedzīvojumu nakts sākās ar 35 igauņu puišu (pamatgrupā) + mūsu Kristapa došanos pirmajā etapā. Kristaps stafeti Dacei nodeva 19.vietā 10 min aiz pirmā etapa līderiem. Dace, veicot stabilu skrējienu, komandu pacēla līdz 13.vietai, bet Andis un Vieda rezultātu uzlaboja vēl katrs pa vienai vietai. Pēc 3h 54 min 50 s Nauris pēdējā etapā finišēja 11.vietā 33 minūtes aiz uzvarētājiem OK Ilves. Līdz ar to kopējais rezultāts pāris vietas zemāks, nekā pagājušajā gadā. Šķiet, ka tas liecina vien par to, ka ir, kur augt. Tāpēc nākamgad jābrauc atkal!
Par to, kā katram komandas dalībniekam gāja distancē un kādi vispārējie iespaidi par sacensībām, lūk, komentāri:
Pirms starta biju nedaudz satraucies, jo nebiju skrējis ar karti kopš rudens. Trasē pieļāvu daudz kļūdas, īpaši farstos, jo nevarēju nokoncentrēties skriet un lasīt karti tumsā. Lai gan man trasē negāja, kā gribētos, sacensības bija interesantas, organizētība laba, karte laba, bija atklāšanas gājiens un visādā citādā ziņā – labs pasākums.
Pasākums kā parasti baudāms un pārdomāts. Bet nedaudz nepatīkami pārsteidza garā nakts sprinta formāts. Sanāca īsts krosiņš, kas nav tuvs manai sirdij. Sākot distanci, biju jau līdz K punktam, bet kartē vēl startu nebiju atradusi. Visa distance bija pa virsu 1:10 000 mēroga pilsētas kartei, rezultātā visādu mazo smalkumu juceklī to vispār nevarēja saskatīt. Problēmas man sagādāja 3KP, kur atstāju 1min20s. Nenokontrolēju kompasu un atradu farstu. Izskrēju uz ceļa un sajaucu to par 90grādiem. Pārājais pa lielam zaudēts uz ātrumu. Būtu bijuši vairāk Meridiānam tik mīļo krūmu, aiz mums paliktu vairāk komandu!
Šīs Igaunijā populārās nakts stafetes ir vieta, kur iemīlēt nakts orientēšanos. Nakts, ugunis, lukturi, komanda, modernās tehnoloģijas padara pasākumu ļoti aizraujošu. Turklāt šeit piedalās tikai daži simti nevis daži tūkstoši orientieristu kā kaimiņos – Somijā, Jukolā.
Vieda:
Šis ir jau piektais gads, kad skrēju Jüriöö jooks. Tāpat kā iepriekšējās reizes, nakts un salīdzinoši zemā gaisa temperatūra ļāva neraizēties par fizisko pusi, kuru šoreiz diemžēl nesanāca izmantot gandrīz vispār.. Jo vajadzēja izsekot līdzi raibajai kartei, un to nespēju izdarīt nedz ātri, nedz plūstoši skrējienā. Tā kā distance pamanījās neizcelties uz visa pārējā kartes fona, tad sākumā visai aptuveni skrēju no punkta uz punktu ar cerību, ka pa vidam kādu punktu netīšām neizlaidīšu. Nākamreiz atcerēšos, ka stafetēs (īpaši naktī) riskēt nav vēlams (tiem ūdeņiem, kuriem tiekot pāri, es iegūtu daudz laika, tomēr pāri netiku – nācās skriet atpakaļ lieku loku), tur, kur celiņiem ir jāizseko līdzi, tiešām IR jāizseko līdzi, savukārt kā paātrināt drošu kartes un apvidus salikšanu kopā vēl jāiemācās (jo daudz laika zaudēju uz lielu piesardzību - līdz ar to lēnumu - mežu punktos, kas turklāt nemaz nenovērsa kļūdas). Bet kopumā gan pasākums patīkams, kā parasti. Īpaši gribētos atzīmēt, manuprāt, perfekti iekārtoto sacensību centru – organizatori bija pacentušies izdarīt visu tā, lai stafetes būtu ļoti skatāmas.
Atmosfēra pirms starta lika noprast, ka sacensības būs aizraujošas un skatāmas. Nakts bija vēsa, tāpēc gaidot savu startu nedaudz nosalu, bet iesildoties jau pamazām atguvu ķermeņa siltumu. Apmēram minūti pirms mums, stafetes maiņu veica viena komanda un distancē devos ar mērķi viņu noķert, jo tad būtu iespēja tik kārotajā desmitniekā. Visu distanci bija grūti salasīt kontrolpunktu numurus – visa karte bija raiba, tāpēc bieži distancē apstājos, lai izlasītu numuru, kas savukārt izjauca skriešanas ritmu. Pārsvarā izvēlējos variantus, kur bija pēc iespējas vairāk jāskrien pa ceļiem vai taciņām, līdz ar to vairāk sanāca skriet nekā orientēties. Sešus punktus pirms beigām noķēru iepriekšminēto konkurentu un mēģināju viņu apsteigt, bet viņam bija izdevīgāki farstu varianti un plus vēl pats nokļūdījos uz diviem punktiem, tāpēc sanāca viņam zaudēt kādas 50 sekundes. Kopumā sacensības patika un daļēji tās varētu nosaukt par „Mazo Jukolu”. Nākošgad atkal jābrauc.
Rakstu sagatavojusi - Vieda Lūsa
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru